Pēteris Vīrs: Jāpaplašina mežu īpašnieku tiesības rīkoties ar savu īpašumu

Labi zināms, ka mežsaimniecība un kokapstrāde ir starp vadošajām tautsaimniecības nozarēm Somijā un Zviedrijā, tām ir nozīmīgs devums skandināvu labklājības radīšanā un uzturēšanā. Vārdos mēs gribam viņiem līdzināties, taču tad, kad jāpieņem lēmumi, ne vienmēr sekojam šo valstu pieredzei.

Studiju laikā man bija iespēja iepazīt mežsaimniecību un mežizstrādi kaimiņvalstīs – bakalaura programmā gadu esmu studējis Austrumsomijas Universitātē, bet maģistratūrā mācījos un maģistra darbu rakstīju un aizstāvēju Zviedrijā. Studējot mežu apsaimniekošanu ārzemēs, esmu pabijis daudzās mežsaimniecībās un uzņēmumos Zviedrijā, bet, iepazīstoties ar mežu politiku, meža ekoloģiju un plānošanu, mācību laikā apmeklēju Poliju, Laosu, Krieviju un citas valstis. 7 mēnešus esmu praktizējies mežu politikas jautājumos Briselē. Tāpēc man ir pietiekami daudz informācijas, lai varētu salīdzināt.

Visur pasaulē mežsaimniekiem nākas saskarties ar dabas aizsardzības izaicinājumiem. Rūpes par dabu pašlaik visur ir “trends”, taču cilvēki savā izvēlē lielākoties balstās uz emocijām. Zinātnieki var uzskaitīt, pilnveidot metodiku, rēķināt un konstatēt faktu, ka mežu platība valstī pieaug, bet cilvēks viņu pētījumus vienā mirklī apgāž, paziņojot, ka tās ir blēņas, jo, braucot no pilsētas sēņot, viņš taču ir redzējis jaunus izcirtumus, kas liecina par pretējo.

Nav brīnums, ka tad, kad ir radies spēcīgs “trends”, parādās arī cilvēki, kas pelna, darbojoties dabas aizsardzības jomā. Esmu ticies ne ar vienu vien rietumvalstu “zaļo” un varu teikt, ka tur dabas draugu organizācijās apgrozās līdzekļi, par kādiem Latvija var tikai sapņot. Turklāt šī nauda pašiem nav jānopelna, jo to ziedo uzņēmumi un bankas, kas vēlas izskatīties “zaļi”. Būtībā ziedošana ir atpirkšanās no radikāliem aktīvistiem, bet saziedotā nauda netiek izlietota tikai nozīmīgiem un vajadzīgiem dabas aizsardzības pasākumiem, – tiek arī maksātas lielas algas, rīkotas dārgas konferences un semināri, apmaksāti komandējumi, lobēšana utt. “Zaļie” ir respektabli, labi ģērbti cilvēki, kas bieži vien dzīvo labāk par mežu nozarē strādājošajiem, kam naudu neziedo bankas, bet tā jānopelna pašiem.

Šādā situācijā valstu valdībām, uz kurām tiek izdarīts spiediens, ir grūti pieņemt racionālus lēmumus. Taču skandināvi arī pašlaik spēj īstenot pārdomātu mežu politiku, un no viņiem būtu vērts mācīties.

Piemēram, privātajiem mežu īpašniekiem ir iespējas daudz brīvāk pieņemt lēmumus. Viņi paši var noteikt, kāda vecuma kokus kurā laikā cirst, ar kādu stādu materiālu atjaunot mežu, kāds būs attīstības virziens utt. Valsts tikai prasa mežus atjaunot un kontrolē, kā tas notiek. Zviedrijā likumdošana ir ieteicoša – tā iesaka optimālo laiku pēc meža izstrādes, kad, piemēram, labāk stādīt egli. Ieteikums tiek pamatots ar apsvērumiem, ka tad tā labāk augs. Tāpat tiek ieteikts ciršanas laiks, kad koksne ir visvērtīgākā utt.

Mums ir stingri reglamentēts, ka egli var cirst, kad tā sasniegusi 81 gada vecumu, lai gan koksne visvērtīgākā ir 60 līdz 65 gadu vecumā. Netiek ņemtas vērā ne klimata izmaiņas, ne stādu materiāla uzlabošana. Zviedrus uztrauc, ka koksne iet bojā, mēs ar to pat mēdzam lepoties – saglabājam taču dabas daudzveidību.

Jā, protams, katra mežizstrāde noslēdz vienu koku augšanas ciklu un izmaina ainavu. Taču tad tiek stādīti jauni kociņi, kas aug, bagātīgi ražo skābekli pretēji veciem, savu laiku nodzīvojušiem kokiem. Ikviens saimnieks vislabāk zina, kā racionāli izmantot savu mežu, kad cirst un kad labāk pagaidīt, ikviens domā par to, kā atstāt labu mežu saviem bērniem un mazbērniem. Mūsu cilvēki nav nedz dumjāki, nedz negodīgāki par somiem un zviedriem, un nav pamata ierobežot viņu tiesības rīkoties ar savu īpašumu.

Tas attiecas arī uz Latvijā arvien vairāk izplatīto praksi “sabiedrības interešu vārdā” noteikt aizvien jaunus aprobežojumus. Vajadzētu būt tā – ja, piemēram, mikrolieguma noteikšana notiek sabiedrības interesēs, tad ieguvēja arī ir sabiedrība, kam solidāri būtu jāsedz meža īpašniekam izdevumi un negūtie ienākumi. Diemžēl Latvijā “sabiedrības intereses” nākas apmaksāt meža īpašniekam, jo “sabiedrība” (valsts) maksā nožēlojamas kompensācijas, kas zaudējumus nesedz.

Es esmu mēģinājis atrast un uzrunāt tādus “zaļos”, kam pašiem pieder meži un kas paši tajos izveidojuši mikroliegumus. Līdz šim man tas nav izdevies, jo laikam jau “sabiedrības intereses” izdevīgāk risināt uz citu cilvēku, nevis sava rēķina.

Avots: Pārbublicēts no DELFI

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *