Indulis Emsis: Nepieciešams dialogs starp dabas draugiem un lauksaimniekiem un mežsaimniekiem

Laiku pa laikam publiskajā telpā starp vides aizsardzības aktīvistiem un lauku uzņēmējiem uzplaiksnī strīdi, kas galvenokārt saistīti ar dažādu saimnieciskās darbības ierobežojumu noteikšanu lauku apvidos. Vērojams dialoga trūkums starp abām interešu grupām. Mēdz teikt, ka strīdos dzimst patiesība, taču tas notiek tikai tad, ja strīdnieki ir gatavi uzklausīt arī otras puses argumentus un atteikties no galēji radikālām aktivitātēm.

Arī vides aktīvistu vidū un nevalstiskajās un profesionālajās organizācijās ir cilvēki, kuri kļūdaini uzskata, ka vienīgā iespējamā vides daudzveidību saglabājošā politika var būt konservējošas darbības un vides saglabāšana, izslēdzot jebkādu cilvēku iejaukšanos. Argumenti, kas ir par sliktu šādai teorijai, vienkārši tiek ignorēti.

Protams, gadījumos, ja nepieciešams saglabāt, piemēram, retas putnu sugas, kaut vai to pašu melno stārķi, ir iespējams izveidot atsevišķus rezervātus un liegumus. Taču tad, lai novērstu konfliktus, ir jāparedz arī adekvāta kompensācija zemes īpašniekiem par saimnieciskās darbības ierobežojumiem, un nedrīkst rīkoties pēc principa – mūsu uzdevums ir noteikt ierobežojumus, bet, kurš un cik par to maksās, mūs nemaz neinteresē. Tāpat izveidotie liegumi arī elastīgi jāatceļ, kad putni pamet ligzdas, jo tad liegumu pastāvēšana zaudē jēgu.

Taču laukos jau daudzus gadu simtus dzīvo arī cilvēki, kas nodarbojas ar lauksaimniecību un mežsaimniecību, un ar to nevar nerēķināties.

Latvijā bioloģiskā daudzveidība ir lielāka nekā vairumā attīstīto Rietumeiropas valstu. Tāda situācija ir izveidojusies, lai gan vēl nesenā pagātnē nebija lielu teritoriju, kas nebūtu apsaimniekotas, un tika veikta plaša meliorācija. Padomju varas gados pat nebija pazīstams jēdziens “vides aizsardzība” – bija “dabas aizsardzība”, ko īstenoja rezervātos vai liegumos. Tāpēc rodas jautājums – kā gan līdz mūsu dienām varēja saglabāties bagāta sugu daudzveidība?

Mana atbilde – ja vien saimnieciskā darbība ir saprātīga, tad tā nevis iznīcina, bet gan veicina daudzveidības iespējas.

Problēma, kas patiešām mūsdienās pastāv, ir pārāk plaša agroķīmijas un minerālmēslu izmantošana lauksaimniecībā. Lai konkurētu ar Rietumeiropas un citu attīstīto valstu lauksaimniekiem, Latvijas zemniekiem pašlaik tas ir izdzīvošanas jautājums. Taču visā Eiropā ir iezīmējusies tendence mākslīgos augu aizsardzības līdzekļus un mēslojumu aizstāt ar dabiskajiem. Ātru rezultātu gan nebūs, risinājums prasīs laiku.

Mežsaimniecībā šāda problēma nepastāv, taču sabiedrībā trūkst izpratnes, ka meža attīstība ir cikliska – mežs tiek stādīts, kopts, tad zāģēts un pēc tam atkal atjaunots. Mežā, kas atrodas dažādās šī cikla stadijās, mīt dažādi biotopi, kas, mežam augot, mainās. Šādi “aprites meži” nekaitē bioloģiskajai daudzveidībai, ja vien cikls tiek ievērots – tiek atjaunots tikpat, cik novākts. Mežs ir arī atpūtas vieta, kur cilvēki ogo un sēņo, sporto, pastaigājas, iet medībās. Arī no šāda aspekta dažādība nekaitē – piemēram, sēnes aug vidēja vecuma un vecos mežos, bet avenes – izcirtumos.

Meža atjaunošana patiesībā nav nekas jauns, jo pirms cilvēka to darīja pati daba, ugunsnelaimes ne tikai iznīcināja lielos mežus, bet arī radīja priekšnoteikumus jaunaudzēm.

Jāatceras arī, ka skābekli visvairāk rada ne jau vecs, bet jauns, augošs mežs. Savukārt veci koki skābekli ražo mazāk, bet tie, kas atstāti dabiski sapūt, izdala oglekļa dioksīdu. Meži bez jaunaudzēm faktiski saražo tikpat daudz skābekļa, cik CO2. Tāpēc, ja mežu pareizi kopj, selekcionē, izvēlas augsni, tad mežs ir produktīvāks ne tikai no saimnieciskā viedokļa, bet arī no ietekmes uz klimatu.

Es uzskatu, ka ir jāveido konstruktīvs dialogs starp interešu grupām, jo iespējams veiksmīgi savienot saimniecisko darbību laukos un vides daudzveidības saglabāšanu, kā arī palielināt meža kā skābekļa ražotāja lomu. Atcerēsimies, ka laukos pamatā saimnieko latvieši, tie ir vairāki simti tūkstošu cilvēku, un viņu darbības nepamatota ierobežošana nav nācijas un valsts interesēs.

Mūsu likumdošana neuzticas zemes īpašniekiem, bet diemžēl balstās uz aizliegumiem. Teritorijās, kur ir aizsardzības režīms, faktiski nevar darīt itin neko, lai gan cilvēka darbība bieži vien tikai palīdz. Varu minēt piemēru, ka savā īpašumā es izvietoju aptuveni četrus desmitus putnu būrīšu. Tā rezultātā putnu sugu skaits, kas mīt dobumos, manā mežā palielinājās. Dabiskā ceļā to panākt nebūtu iespējams, jo nav tik daudz dobumainu koku. Protams, kārt būrīšus nekur nav aizliegts, taču liegumos, piemēram, nedrīkst pat izzāģēt kritušos kokus. Varbūt ir vērts saglabāt saimnieciskās darbības aizliegumu zaļajā periodā, lai nebojātu zemsedzi, taču sala laikā, izmantojot mazo tehniku, saimnieciskā darbība nekādu postu nenodarītu.

Cik zinu, tad politiķi pirms vēlēšanām ir solījuši padarīt likumdošanu atbilstošāku realitātei, iniciatīvu un aktivitāti veicinošu. Tagad ir jāprasa, lai solījumi tiek pildīti. Latvijai ir vajadzīga atbildīga un videi draudzīga politika, taču bez fundamentālisma un galējībām, bez nepamatotas saimnieciskās darbības ierobežošanas laukos.

Avots: DELFI

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *