Diāna Dančauska: Izbeigt patvaļu pret privāto mežu īpašniekiem

Privātā īpašuma tiesības esot aizsargātas Latvijas Republikas Satversmē, un īpašuma tiesību atsavināšana drīkst notikt pret taisnīgu atlīdzību. Tā tas ir teorētiski. Taču Latvijā viss ir citādi.

Jaunraunas pusē man ir īpašums, kas sastāv no zemes un meža – 5,3 ha. Šis īpašums ir mantots no tēva, kas to savukārt nopirka par sertifikātiem kā kompensāciju par zemi, kas netika denacionalizēta, jo uz tās atradās valstij nozīmīgas būves. Pašlaik mežs ir pāraudzis, kokus jau diezgan sen papostījuši aļņi, un ir pienācis laiks mežizstrādei, lai iegūtu lietaskokus un malku. Nav manos plānos mežu izcirst un pamest – mežs tiks atjaunots.

Taisot meža inventarizāciju, uzzināju, ka mežā neko nevar darīt, pat izvākt kritušos kokus nedrīkst, jo 2014. gadā klusi un nemanāmi ir uzlikts mikroliegums, ar atrunu – it kā nav zināms mantinieks. Adrese bija, rēķini tika sūtīti, bet – šajā gadījumā – neko nezinām! Ornitologs kaut kur mežos ir atradis “iespējamu mazā ērgļa ligzdošanas vietu”.

Ir meža apsaimniekošanas projekts no 1998. gada līdz 2012. gadam, un tur nekādu liegumu nav. Gribētos, lai tās instances, kuras šādus liegumus uzliek, aizvestu meža īpašnieku uz vietu, kur mazais ērglis mīt, un parādītu, lai zinu, ko “sargāt”.

Lieki piebilst, ka visi zina, kam un kur sūtīt nekustamā īpašuma nodokļa samaksas vēstules. Zinu, ka mūsu valstī par visu atbild īpašnieks, tātad pats vainīgs, – ka kaut ko nezināji un nefiksēji to brīdi, kad mežā uzdarbojās Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) nolīgti eksperti, algoti ornitologi vai cita profila speciālisti.

Pavadīju veselu dienu, lai noskaidrotu un iegūtu informāciju par savu mikroliegumu, – tagad zinu, ka ir ļoti daudz iestāžu, biedrību utt., kas ir gatavas norādīt, aizrādīt, aizliegt, uzlikt.

Ikviens liegums īpašniekiem rada arī finansiālus zaudējumus. Arī manā gadījumā tie ir aptuveni 100 tūkstoši EUR. Nekad neesmu gatavojusies izstrādāt visu uzreiz, bet gan pakāpeniski, vienlaikus stādot jaunus kociņus. Taču fakts nemaina lietas būtību. Nav saprotams, kāpēc valsts, aizsedzoties ar saukļiem par dabas aizsardzību, dāsni dāļā mikroliegumus.

Neesmu pret dabas vērtību saglabāšanu, un arī pret mazo ērgli man nav iebildumu. Taču mazais ērglis vajadzīgs ne tikai man un citiem mežu īpašniekiem, bet laikam jau plašākai sabiedrībai un valstij, laikam jau arī Eiropai, jo, kā uzzināju, Latvijā mīt 20% šo putnu. Diemžēl par to visu maksā mežu īpašnieki – pilnīgi nepamatoti un netaisni.

Normāli būtu, ja valsts, izveidojot šādus liegumus, pēc tirgus cenas novērtētu zaudējumus, ko tie rada, un samaksātu atbilstošas kompensācijas, nevis nieka simt eiro par hektāru. Starp citu, mikrolieguma uzlikšana nekādi nav ietekmējusi nekustamā īpašuma nodokļa lielumu – kāds tas bija, tāds arī palika.

Manuprāt, ir neiedomājami un nepieļaujami, ka kāds bez īpašnieka ziņas staigā pa īpašumu un uzliek liegumus, par to īpašnieku vai viņa mantiniekus, kā manā gadījumā, pat nepainformē un nepārliecinās, ka ir saņemta informācija un cilvēki saprot, ko tas nozīmē. Nekur Vācijā, Austrijā vai Somijā nekas tāds nebūtu iedomājams, bet, ja tomēr kāds uzdrošinātos, tas varētu beigties ar fiziska spēka pielietošanu un izvadīšanu no īpašuma piespiedu kārtā. Latvijā mums joprojām nekā tāda nav, jo privātīpašums nav ar likumu aizsargāts.

Valstī vajadzētu sakārtot šo jautājumu tā, lai ne tikai “mazajiem ērgļiem” un “dabas draugiem” būtu labi, bet arī tiem īpašniekiem, kuru īpašumos ir ligzdas, biotopi, augi…

Avots: DELFI

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *